Kārlis Purgailis, bankas Citadele meitasuzņēmuma CBL Asset Management valdes priekšsēdētājs
Lietuva gatavojas spert soli pensiju 2. līmeņa reformēšanā un lemt par līdzīgu scenāriju, kā izdarīja Igaunijā pirms četriem gadiem, nosakot dalību pensiju 2. līmenī par brīvprātīgu un dodot iespēju cilvēkiem pašiem izlemt, kā rīkoties ar uzkrāto naudu, tostarp, ļaujot izņemt savus uzkrājumus vai pārtraukt veikt iemaksas. Latvijā no šī gada pensiju 2. līmenis piedzīvojis ne tik drastiskas izmaiņas – likmes viena procentpunkta pārnesi no pensiju 2. līmeņa uz valsts nefondēto pensiju shēmu jeb pensiju 1. līmeni. Arī Latvijā pa laikam uzvirmo runas, ka vajadzētu darīt kā kaimiņiem. Cik prātīgi būtu šādi rīkoties, un kā šāds lēmums var ietekmēt iedzīvotājus ilgtermiņā?
Pirms Igaunija veica savu pensiju reformu, Baltijas valstīs bija līdzīga shēma: ienākumus vecumdienās veidoja vecuma pensijas no diviem līmeņiem (neskaitot brīvprātīgus ieguldījumus pensiju fondos jeb t.s. 3. līmenī). Pirmajā līmenī – valsts obligātā (nefondētā jeb neuzkrājošā) pensiju shēmā – veic sociālās apdrošināšanas iemaksas no algas, ko uzskaita gan nākotnes pensijai, gan izmaksā šodienas pensionāriem. Tā darbības princips: jo ilgāk strādā un maksā sociālās iemaksas, jo lielāku pensiju var saņemt vecumdienās. Pensiju 2. līmenī (valsts fondētā jeb uzkrājošā pensiju shēma) veido papildu uzkrājumus pensiju 1. līmeņa nodrošinātajai valsts vecuma pensijai. Iemaksas pensiju otrajā līmenī arī tiek veiktas automātiski visiem strādājošajiem no cilvēka bruto algas kā daļa no sociālajām iemaksām, kuras izvēlētais pensiju pārvaldnieks iegulda finanšu tirgos, lai vairotu pensijas uzkrājumu.
Igaunija pirms četriem gadiem veica pensiju sistēmas reformu, nosakot dalību pensiju 2. līmenī par brīvprātīgu un sniedzot iespēju cilvēkiem pašiem izlemt, kā rīkoties ar uzkrāto naudu. Kopš tā laika uzkrātos naudas līdzekļus pirms pensijas sasniegšanas izņēma vairāk nekā 250 tūkstoši cilvēku jeb nepilni 30 % to iedzīvotāju, kuri bija pensiju 2. līmeņa dalībnieki. Turklāt lielākā daļa to izdarīja uzreiz pēc reformas spēkā stāšanās. Šādu iespēju izmantoja tie Igaunijas iedzīvotāji, kuriem līdz tam nebija izveidots nekāda veida uzkrājums, kuriem bija lieli kredīti vai kuri nevarēja no bankas saņemt vēlamo aizdevumu, liecina Igaunijas Bankas informācija.
Vai Lietuva sekos Igaunijas pēdās?
Nesen Lietuvas Sociālās drošības un darba ministrija nākusi klajā ar līdzīgām izmaiņām pensiju sistēmā, kas gan vēl ir jāapstiprina parlamentā. Ierosināts atcelt automātisko reģistrāciju un iemaksas pensiju 2. līmenī. Turpmāk pensiju sistēmas dalībnieki varētu izvēlēties pārtraukt iemaksas un izņemt līdz 25 % no uzkrātajiem līdzekļiem pirms pensijas vecuma sasniegšanas (atlikušās iemaksas tiktu pārskaitītas valsts nefondētajā pensiju sistēmā pensijas uzkrājumam). Būtu arī iespēja piecu gadu laikā pēc pensionēšanās izņemt visus savus uzkrājumus, ja uzkrātais pensijas kapitāls ir salīdzinoši neliels. Reformējot pensiju sistēmu, iedzīvotājiem būtu iespēja brīvprātīgi iemaksāt savā pensiju 2. līmeņa fondā 3 % vai lielāku procentu no bruto algas, un tad valsts turpinātu papildināt iemaksas ar līdzšinējo likmi – 1,5 % no valsts vidējās algas pēdējo divu gadu laikā (2025. gadā tie ir 30,33 eiro mēnesī).
Igaunijas iedzīvotāji, kas steigšus izņēma savus uzkrājumus, tēlaini izsakoties, tos „apēda” – aptuveni ceturtā daļa izņemto naudu izmantoja patēriņam – lielākā daļa iegādājās automašīnas un sadzīves tehniku. Cilvēki šo lēmumu skaidroja ar vēlmi apmierināt aktuālās finansiālās vajadzības vai realizēt kādus nepiepildītus sapņus. Diemžēl teiciens „dzīvojam taču tikai vienreiz” jeb iespēja pakļaut riskam savu finansiālo labklājību vecumdienās par labu īstermiņa ieguvumam varētu atkārtoties arī Lietuvā, ja tur pieņems lēmumu reformēt pensiju sistēmu. Aprēķini rāda, ka liela daļa cilvēku, kas Igaunijā izņēma pensijas naudu, ilgtermiņā faktiski zaudēja vairāk nekā ietaupīja. Tas ir tāpēc, ka pensiju fondu vidējā ilgtermiņa peļņa 20-40 gadu periodā var sasniegt 5-8 % gadā, pārsniedzot vidējo inflāciju. Tas nozīmē, ka naudas vērtība pieaug straujāk nekā vispārējais cenu līmenis. Turklāt izņemot naudu priekšlaicīgi, Igaunijā ir jāmaksā 20 % iedzīvotāja ienākuma nodoklis, kamēr, izņemot naudu pensijas vecumā, regulāra maksājuma veidā tiek piemērota 0 % nodokļa likme. Arī Lietuvā apsver piemērot maksu par līdzekļu izņemšanu. Tomēr pozitīvi, ka liela daļa Igaunijas pensiju 2. līmeņa dalībnieku nolēma turpināt veidot uzkrājumus, kas liecina – lielākā daļa apzinās papildu pensijas uzkrājumu priekšrocības.
Kā rīkotos Latvijas iedzīvotāji?
Diemžēl mūsu finansiālā pratība nav pārāk augsta. Latvijas Bankas pērnvasar publicētā Latvijas iedzīvotāju un mazo uzņēmēju finanšu pratības novērtējuma indeksa rezultāts bija 12,2 punkti jeb 61 % no maksimālā iespējamā rezultāta. Kaut uzlabojušies iedzīvotāju aizņemšanās, uzkrājumu veidošanas un ikdienas finanšu plānošanas paradumi, tomēr rīcība, plānojot savas finanses ilgtermiņā, saglabājas vājā līmenī – īpaši ieguldīšana un mērķtiecīga pensijas kapitāla veidošana, norāda Centrālā banka. Tas sasaucas ar finanšu ekspertu novērojumiem, ka aptuveni pusei Latvijas iedzīvotāju ir tikai virspusēja izpratne par pensiju 2. līmeni, par savu pensijas uzkrājumu kopumā un to, kur vispār nonāk viņu līdzekļi.
Cilvēki savas psiholoģiskās uzbūves dēļ nemēdz plānot savu dzīvi ļoti ilgu laiku uz priekšu. Ja mēs spētu paši saplānot savu nākotni finansiāli vismaz 30 gadus uz priekšu, šādas pensiju sistēmas nevajadzētu. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju pensiju 2. līmenī uzkrātais kapitāls ir viņu lielākais uzkrājums. Latvijā pensiju 2. līmenī ir reģistrēti vairāk nekā 1,3 miljoni iedzīvotāju. Šī gada marta beigās kopējā uzkrātā summa bija pārsniegusi 8,6 miljardus eiro, bet vidējais uzkrājums vienam pensiju 2. līmeņa dalībniekam bija nedaudz virs 6600 eiro.
Jo mazāk strādājošo, jo mazākas būs pensijas
Ir vispārzināma „formula”: lai vecumdienās būtiski nemainītu savu dzīvesveidu, pensijai vajadzētu būt vismaz 70-80 % apmērā no iepriekšējiem ienākumiem. Tajā pašā laikā aprēķini liecina: ja Latvijas iedzīvotāja ikmēneša pensija būs atkarīga tikai no iemaksām pensiju 1. un 2. līmenī, visticamāk, pensijā dodoties 2040. gadā, iedzīvotāji saņems līdz 40 % no savas pēdējās darba algas (tālākās prognozes ir vēl drūmākas). Piemēram, ja alga ir 2000 eiro mēnesī, tad pensija varētu būt līdz 800 eiro mēnesī. Tam ir vairāku iemeslu kopums. Lielu tiesu ietekmē iemaksas apmērs pensiju 1. līmenī. Baltijas valstis, līdzīgi kā citviet pasaulē, saskaras ar izaicinājumiem pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanā, ko ietekmē demogrāfijas tendences (strādājošo skaita samazināšanās un pensionāru pieaugums). Iedzīvotāju skaits pēdējos 30 gadus samazinās, šobrīd Latvijā strādājošo un pensionāru attiecība ir aptuveni 2 pret 1, bet nākotnē varētu būt pat 1 pret 1 – cik strādājošo, tik pensionāru.
Jau tagad vidējā pensija ir aptuveni uz pusi mazāka nekā vidējā darba samaksa, un, jo mazāk strādājošo, jo mazākas būs pensijas. Tas ir signāls, ka pašiem iedzīvotājiem ir arvien vairāk jādomā par savu pensiju, veicot ieguldījumus pensiju 3. līmenī vai veidojot cita veida uzkrājumus. Pensiju apmēru ietekmē arī joprojām augstais ēnu ekonomikas īpatsvars. Lai gan novērots samazinājums, tomēr Latvijā tas bija 22,9 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) un Igaunijā 17,9 %, bet neliels pieaugums fiksēts Lietuvā – līdz 26,4 % no IKP („Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs”, 2023.g. dati). Esot ēnu ekonomikā, cilvēki sevi pakļauj nabadzības riskam pensionējoties, jo, saņemot algu aploksnē un neveidojot uzkrājumu ne 1., ne arī 2. pensiju līmenī, daļa pensijas, ko varētu saņemt, vienkārši nebūs. Sabiedrības finanšu paradumi mainās lēni (apziņa, ka arī pašam būtu jāveic brīvprātīgas iemaksas pensiju uzkrājumam 3. līmenī), kā arī salīdzinoši zemā finanšu pratība un ienākumu līmenis – daudziem cilvēkiem ienākumi ir līdzvērtīgi izdevumiem – nesekmē uzkrājumu veidošanu. Arī atrašanās nepiemērotā pensiju plānā ietekmē nākotnes pensijas apmēru.
Latvijā pērn jūlijā stājās spēkā būtiskas izmaiņas, kas pensiju pārvaldniekiem ļauj uzzināt, kādi klienti atrodas kuros pensiju 2. līmeņa plānos un ļauj uzrunāt katru personīgi, aicinot izvēlēties vecumam atbilstošāko un izdevīgāko pensiju plānu. Latvijā ir vairāki pensiju 2. līmeņa plāni, un tie būtiski atšķiras pēc tā, cik lielu daļu no naudas plāna pārvaldnieki var ieguldīt uzņēmumu akcijās. Ja ilgstoši atrodamies sev nepiemērotā plānā, zaudējam iespēju ilgtermiņā ievērojami palielināt savu uzkrājumu vecumdienām. Mūsu dati liecina, ka no 200 tūkstošiem CBL Asset Management pensiju 2. līmeņa plāna dalībniekiem aptuveni puse uzkrājumus veido savam vecumam neatbilstošā plānā. Tas nozīmē – ja jauns cilvēks atrodas savam vecumam neatbilstošā konservatīvajā plānā, tad viņš ik gadu zaudē iespēju nopelnīt vidēji par 4 – 5 % vairāk, savukārt agresīvas tirgus augšupejas gadījumā ienesīguma starpība un neiegūtā peļņa var būt pat 15 – 20 % gadā. Līdzīga situācija vērojama arī pretējā virzienā – ja pirmspensijas vecuma iedzīvotājs ir aktīvā plāna dalībnieks, viņš finanšu tirgus svārstību rezultātā pakļauj riskam zaudēt daļu sava uzkrājuma vērtības. Tā ir liela problēma, jo iedzīvotāji diemžēl pensiju jautājumā neiedziļinās, tādējādi liedzot sev iespēju nopelnīt lielāku uzkrājumu vecumdienām.
Vai nemācīsimies no kaimiņu pieredzes?
Arī Latvijā pa laikam uzvirmo runas, ka, iespējams, būtu jārīkojas līdzīgi kā kaimiņiem. Jau diezgan aktīvu polemiku izpelnījās grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā, nosakot, ka no šī gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim pārnes pensiju iemaksu likmi viena procentpunkta apmērā no pensiju 2. līmeņa uz valsts nefondēto pensiju shēmu jeb pensiju 1. līmeni. Tas nozīmē, ka Latvijā pensiju otrajā līmenī kopš šī gada sākuma tiek novirzīti 5 % no bruto algas (nevis 6 % kā līdz šim), savukārt 15 % tiek novirzīti pensiju 1. līmenim.
Lai gan brīvprātīga dalība pensiju 2. līmenī un arī pensiju 1. līmeņa daļas pārnešana tiek pozicionēti kā sabiedrībai izdevīgi risinājumi, tie patiesībā ir tuvredzīgi un bīstami soļi, kas radīs nopietnas ilgtermiņa sekas nākamajām paaudzēm. No šāda lēmuma cietīs visi - gan tie, kuri izņems uzkrātos līdzekļus, lai dzīvotu šodienai, gan arī tie, kuri izvēlēsies savus uzkrājumus saglabāt.
Ilgtermiņa scenārijs ir sekojošs: valsts būs spiesta kompensēt sociālās sistēmas robus, paaugstinot pensionēšanās vecumu un būtiski samazinot pensiju indeksāciju. Mūsu bērniem, nākotnes nodokļu maksātājiem, būs jāuztur tā iedzīvotāju daļa, kas izvēlēsies izņemt savus pensiju 2. līmeņa uzkrājumus. Domājot par izmaiņām pensiju sistēmā, ir kritiski svarīgi apzināties ilgtermiņa ietekmi, nevis turpināt dzīvot no vēlēšanām uz vēlēšanām, upurējot nākotni pret īslaicīgu politisko popularitāti.