Kārlis Purgailis, Citadeles meitas uzņēmuma CBL Asset Management valdes priekšsēdētājs
Veidojot prioritāri veicamo darbu sarakstu jaunajai valdībai, tiek meklēti veidi, kā samazināt Latvijas ekonomisko atpalicību no mūsu kaimiņvalstīm – Igaunijas un Lietuvas. Publiski daudz tiek runāts par to, ka Latvijā nepieciešams īstenot reformas, lai apturētu pēdējos gados novēroto atpalicību no mūsu kaimiņvalstīm, un uz to publiski norādījis arī Latvijas valsts prezidents Egils Levits.1
Lai ekonomiskās attīstības ziņā panāktu Lietuvu un Igauniju, nav vienas vienkāršas receptes un bieži vien pareizā atbilde ir smagas, tomēr nepieciešamas reformas, kas pozitīvu rezultātu dos tikai pēc vairākiem gadiem. To var attiecināt gan uz enerģētikas jomas ilgtermiņa pārbūvi, gan uz izglītības sistēmas visaptverošu reformu – šīs ir nepieciešamas lietas, tomēr tās var īstenot vairāku gadu garumā, un arī pozitīvs rezultāts būs redzams pēc 5 - 10 gadiem.
Tomēr ir viena joma, kur pozitīvo efektu būtu iespējams ieraudzīt ievērojami ātrāk, turklāt, veicot pārmaiņas šajā sfērā, mums nav “jāizgudro ritenis” no jauna, bet varam paskatīties uz veiksmīgiem kaimiņvalstu piemēriem. Efektīvi funkcionējošs kapitāla tirgus, kurā aktīvi iekļauti arī valsts kapitāla uzņēmumi, ir viens no iemesliem, kāpēc Lietuva un Igaunija ekonomiskās attīstības ziņā ir priekšā Latvijai.
Ja paveramies uz visu Baltijas biržu kapitalizāciju, redzam, ka “NasdaqBaltic” Baltijas oficiālajā sarakstā pirmās 19 vietas aizņem dažādi Igaunijas un Lietuvas uzņēmumi, kamēr lielākā no Latvijas kompānijām – “Delfin Group” – atrodas tikai 20. vietā, kā rezultātā kopējā tirgus kapitalizācijā no kaimiņvalstīm atpaliekam vidēji 6,5 reizes, un tā ir milzīga atšķirība, ņemot vērā, ka Igaunijā ir krietni mazāks iedzīvotāju skaits. No visām “NasdaqBaltic” biržā iekļautajām Latvijas kompānijām pēc kapitalizācijas nozīmīgākā ir “Latvijas gāze”, kuras kopējā tirgus vērtība bija gandrīz 320 miljoni eiro, tomēr publiski tiek tirgots pavisam neliels skaits akciju. Lai arī pēdējo gadu laikā ir atsevišķi veiksmīgi piemēri, kur Latvijas uzņēmumiem ir izdevies veiksmīgi iekļaut akcijas biržā (“Virši-A”, “Delfin Group”), vienlaikus bijuši arī vairāki nozīmīgi spēlētāji, kuri biržu pametuši (“Olainfarm”, “Grindex”). Tāpēc kopumā Latvijas kapitāla tirgu jau vairākus gadus raksturo stagnācija, un nepieciešams pozitīvs grūdiens, lai to izkustinātu. Kā to panākt?
Jau ilgi tiek runāts, tomēr netiek veikti nekādi praktiski darbi, lai biržā kotētu atsevišķu lielo valsts uzņēmumu akcijas. Nav nepieciešams atdot kontroli par uzņēmumu, bet publiski tirgot aptuveni 20% no uzņēmuma akcijām. Varu droši teikt, ka tas piesaistītu potenciālo investoru interesi, vispirms jau Latvijā bāzētos pensiju 2. līmeņa pārvaldniekus. Pašlaik pensiju 2. līmenī ir uzkrāti gandrīz 6 miljardi eiro. Ja tikai 10 % no tiem novirzītu investīcijām Latvijas uzņēmumos, tie būtu papildu 600 miljoni, ko Latvijas uzņēmumi varētu izmantot dažādu attīstības projektu finansēšanai. Esmu pārliecināts, ka interese par ieguldīšanu būtu arī citiem institucionālajiem investoriem Baltijā un visā reģionā. Tas nav mazsvarīgi šajos laikos, kad banku finansējums kļūst dārgāks, vai tās vispār samazina uzņēmumu kreditēšanu.
Šī ir Latvijas uzņēmumu iespēja veikt stratēģisko izrāvienu un redzam, ka mūsu kaimiņvalstis jau to aktīvi izmantot. Lietuvas biržas lielākā kompānija ir “Ignitis” grupa ar 1,4 miljardu kapitalizāciju, bet Igaunijas līderis ir “Enefit Green”, kas izmanto biržā iegūtos līdzekļus dažādu ilgtspējīgu “zaļās enerģijas” projektu attīstīšanai. Papildu investīcijas ir palielinājušas mūsu kaimiņvalstu uzņēmumu konkurētspēju un ļāvušas veiksmīgāk konkurēt Baltijas energoresursu tirgū. Līdzīgi mēs varētu aplūkot arī citas nozares, tomēr galvenais secinājums ir tāds, ka zaudētāji ir paši uzņēmumi un Latvijas ekonomiskā konkurētspēja.
Ne mazāk nozīmīgs faktors – caurspīdība un korupcijas risku mazināšana. Ja uzņēmums tiek publiski kotēts, tam regulāri jāsniedz publiskas atskaites par visiem nozīmīgākajiem darījumiem, un privātie akcionāri var uzdot jautājumus par pieņemto lēmumu lietderību. Publiski kotētā uzņēmumā neatkarīgi speciālisti var regulāri izvērtēt, vai investīcijas jaunā infrastruktūrā ir samērīgas un par tām netiek pārmaksāts, kā tas bieži vien ir uzņēmumos, kurus nekontrolē neviens no malas. Atklātība un caurspīdība šo uzņēmumu pārvaldē palielinātu to konkurētspēju un ļautu tiem augt un attīstīties arī aiz Latvijas robežām.
Tomēr attīstītam kapitāla tirgum ir arī otra puse – tie ir potenciālie investori – Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi. Banku dati rāda, ka arī šajā ziņā Latvija ievērojami atpaliek no saviem Baltijas kaimiņiem. Ja mūsu Baltijas kaimiņi, īpaši igauņi, ir čakli kapitāla tirgus dalībnieki, kuri gūst ienākumus gan no akciju vērtības kāpuma biržās, gan no dividendēm, tad Latvijā liela daļa no līdzekļiem stāv norēķinu kontos, kur tos vienkārši apēd inflācija. Ja Latvijas iedzīvotāji iemācītos “likt savai naudai strādāt”, ieguvēji būtu ikviens no mums. Kaimiņvalstu pieredze rāda, ka valsts uzņēmumu iekļaušana biržā ir bijis labs arguments, lai iedzīvotāji sāktu investēt, jo veikt ieguldījumu sev zināmā uzņēmumā, kura pakalpojumus/preces ikdienā lieto, ir motivējošāk un saprotamāk.
Es ticu, ka veiksmīga dažu valsts uzņēmumu kotācija biržā var dot vajadzīgo impulsu fondu tirgu atdzīvināšanai, un valsts uzņēmumiem sekotu arī vairāki sekmīgi privātie uzņēmumi, kuriem ir ambīcijas strauji augt un attīstīties.
Pašlaik Baltijas biržas atrodas pasaules kapitāla tirgus perifērijā, kā rezultātā par mūsu tirgu minimālu interesi izrāda lielie institucionālie investori no Eiropas un ASV. Veiksmīgu un lielu uzņēmumu iekļaušana “NasdaqBaltic” palīdzētu piesaistīt šo lielo pasaules milžu interesi par Baltijas un Latvijas uzņēmumu akcijām. Tas nozīmētu papildus investīcijas Baltijai un Latvijai, kā arī straujāku ekonomisko attīstību jau tuvāko gadu laikā.