Straujie pieauguma tempi, kas šī gada pirmajā pusē raksturoja Latvijas rūpniecības attīstību, septembrī kļuvuši ievērojami mērenāki. Ja kopš šī gada marta rūpniecības gada pieaugums ik mēnesi pārsniedza 5%, tad septembrī tas samazinājies līdz 2,1%. Šodien publicētie skaitļi lielā mērā arī izskaidro negaidīti zemo rūpniecības devumu trešā ceturkšņa IKP rādītājos.
Neskatoties uz lēnākiem izaugsmes tempiem, kopējās tendences apstrādes rūpniecībā jau ilgāku laiku saglabājas salīdzinoši stabilas. Labu pieaugumu turpina demonstrēt kokrūpniecība, mēbeļu ražošana, kā arī datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana. Šo nozaru izlaide salīdzinājumā ar pērno gadu augusi par attiecīgi 6,5%, 16,2% un 45,7%.
Ņemot vērā to, ka kokapstrāde šobrīd ir lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare, tās pieaugumus būtiski ietekmē ekonomikas kopējos rādītājus. Tomēr šo uzņēmumu izaugsmes iespējas arvien vairāk ierobežo resursu pieejamība, par ko liecina pieaugošais koksnes produktu imports. Tā rezultātā koksnes produktu neto eksports (starpība starp eksportu un importu) pēdējā pusotra gada laikā varis nepieaug. Tādējādi, lai kokapstrāde turpinātu sekmīgi attīstīties, nepieciešams ražot arvien dziļākas pārstrādes produktus.
Vienlaikus straujāku apstrādes rūpniecības pieaugumu kavē virkne nozaru, kurās ražošanas apjoms salīdzinājumā ar pagājušo gadu samazinās, piemēram, pārtikas ražošana, kuru joprojām negatīvi ietekmē Krievijas noteiktās sankcijas un kaimiņvalsts ekonomiskās problēmas. Salīdzinājumā ar pērno gadu pārtikas rūpniecības izlaide kritusies par 6%, savukārt ļoti svārstīgā dzērienu ražošana pēc 4% kāpuma augustā kritusies par 13%.
Papildu pārtikas nozarei izlaides kritums septembrī bija vērojams arī nemetālisko minerālu, apģērbu, elektrisko iekārtu un automobiļu detaļu ražošanā, taču šo nozaru kritumam nav vienojoša skaidrojuma. Nemetālisko minerālu ražošanā pēdējā laika negatīvās tendences visticamāk saistītas ar vājo būvniecības sniegumu pēdējos ceturkšņos, elektrisko iekārtu ražotājiem līdz šim lielākais eksporta tirgus bija Krievija, savukārt apģērbu ražošana Latvijā, šķiet, kļūst par dārgu. Vidējā darba samaksa apģērbu ražošanas nozarē ir viszemākā apstrādes rūpniecībā, un tās straujais pieaugums liek ražotājiem meklēt lētāku darbaspēku ārpus Latvijas – rezultātā apģērbu un tekstila ražošanas apjomi Latvijā krīt jau vairākus gadus pēc kārtas.
Straujas pārmaiņas šajos faktoros tuvākajā laikā nav gaidāmas, tādēļ var prognozēt, ka Latvijas rūpniecībā nevienmērīga attstība starp dažādām nozarēm saglabāsies arī turpmāk.